Piedāvājam interviju ar hokeja skolas “Kurbads” SSG, U13 un U15 galveno treneri Jāni Puriņu, kurš pastāstīja kā notiek darbs ar pašiem mazākajiem hokejistiem, kā arī atskatījās uz paveikto līdz šim.

Šosezon esi pievienojies HS Kurbads treneru kolektīvam. Kādi bija tavi pirmie galvenie uzdevumi?

Mēs sākām ar to, ka man bija jānovērtē puišu spējas un zināšanas gan fiziskā, gan taktiskā ziņā. Katram audzēknim un komandai kopumā izveidoju vērtēšanas skalu, lai akcentētu viņu stiprās puses un īpašības pie kurām ir jāpiestrādā. Tā arī notiek darbs, vairāk strādājam pie mīnusiem un individuāli. Puiši ir dažādi. Vienam spēcīgā ir fiziskā puse, otram tieši otrādi – taktiskā. Kopumā par šiem mēnešiem ir daudz kas izdarīts. To komandas potenciālu var redzēt, tikai jāstrādā.

Tu liec pirmos hokeja pamatus arī pašiem mazākajiem hokeja skolas  audzēkņiem.

Darbs ar SSG grupu man ir ļoti īpašs un emocijām bagāts. Ir pagājis kāds laiks, kopš strādāju ar pašiem mazākajiem hokejistiem. Prieks redzēt puišu pirmos soļus hokejā. Tas azarts, fanātisms un pozitīvās emocijas ir lipīgas. Lai gan grupa ir kļuvusi kuplāka, mūsu durvis ir vaļā visiem gribētājiem. Atliek tik pazvanīt un atbraukt uz halli. Pārējo visu iedosim!

Ir izveidota jauna U15 komanda, kura šosezon startē arī LBJČH. Kā notiek darbs šajā grupā?

Mēs veidojām komandu no tiem, kas vēlējās šeit (Kurbadā) būt. Neviens netika vervēts, ne vienam netika nekas solīts, izņemot kvalitatīvu treniņu procesu. Lielākais pluss šī gada U15 komandai ir tas, ka viņi visi gūst baudu no paša procesa. Piedalīties treniņos, spēlēs, socializēties. Viņi to novērtē. Kaut kas sanāk, kaut kas nesanāk, bet es nevaru viņiem pārmest centību. Man kā trenerim ir vieglāk, kad jūtu motivāciju no saviem audzēkņiem. Mēs vēlamies, lai bērni uz treniņiem nāk ar prieku un ar smaidu dodas mājas, nepacietībā gaidot nākamo treniņu. Tas ir arī mans darbs. Viena lieta, ko es varu iemācīt uz ledus, bet otra – man ir jāpārliecinās, lai puikas gūst baudu. Uz doto brīdi mums nav problēmu šajā jomā.

Tavā U15 komandā ir divi kanādieši. Kā viņi ir iekļāvušies latviskajā vidē?

Šajā ziņā man pašam ir ļoti viegli, jo pats tādā vecumā biju Kanādā un spēlēju hokeju. Ar visām kultūras izmaiņām biju sastapies tikai otrā pusē okeānam. Ar viņiem ir viegli. Ir diezgan vienkārši izskaidrot mūsu sporta skolas vērtības, nākotnes vīziju. Ko mēs ar tiem puišiem vēlamies panākt. Šeit ir visi apstākļi, lai turpinātu pilnveidoties. Moderna halle, labs treniņprocess, atsaucīgi treneri. Viena lieta ko mēs viņiem mācām – sports, hokejs, otra – uzvedība, ētika, disciplīna. Viņi kā ārzemnieki to ļoti novērtē. Tautībai nav nozīmes. Hokeja valoda ir viena. Jāpaslavē arī mūsu puiši, kuri ir ļoti atvērti un izpalīdzīgi. Viņiem pašiem ir iespēja runāt citā valodā, ne tikai skolā. Abi kanādiešu puiši ir labi audzināti. Abām ģimenēm tēvi ir Kanādas NATO kontingenta karavīri, līdz ar to, par disciplīnas trūkumu nevar sūdzēties.

Pastāsti, kas izdarīts līdz šim piespiedu pārtraukumam.

Milzīgs darbs tika ieguldīts vasarā, lai iepazītu visus puišus. Gatavojāmies sezonai, strādājām, progresējām, bet atkal viss apstājās. Dalītas emocijas. No vienas puses ir pilnīgi skaidrs pie kādiem elementiem mums vēl ir jāstrādā. Puiši ir uztvēruši kādai jāizskatās komandas spēlei, kāda ir katra loma komandā. Arī fiziski viņi visi ir labi pielikuši. Skaidrs, ka uzvaras varētu būt vairāk, bet es uz to tā neskatos. Smags darbs atmaksājas. Tagad gaidām, kad varēsim atgriezties. Programmas, materiāli, treniņu plāni visiem ir pieejami, lai mājās varētu turpināt strādāt. Šī ir vienīgā iespēja rūdīt raksturu. Ja ir vēlme kļūt par labu hokejistu, labu atlētu, neviens blakus nestāvēs. Pašam jāsaņemas, jādarbojas, jāvingro.

Sieviešu hokejs kļūst aizvien populārāks, arī HS Kurbads U15 komandai ir pievienojusies pirmā meitene.

Pirmām kārtām, man kā trenerim, tas ir ļoti interesanti. Otrkārt, viņi visi hokejisti neatkarīgi no dzimuma un tautības. Martas (Valantes) progress ir redzams. Skaidrs, ka puiši ir nedaudz meistarīgāki, bet tajā pašā laikā viņa cīnās, cenšas turēt līdzi. Ceru, ka nākotnē mūsu sporta skolu papildinās vēl kāda meitene.

Kāda ir vecāku loma nākamo sportistu audzināšanā?

Šajā vecuma posmā (12-14 gadi), strādājot ar komandu, darbs ir ne tikai ar bērniem , bet arī ar vecākiem. Šis kolektīvs ir sapratis, kāda ir vecāku loma. Puišiem ir jākļūst patstāvīgākiem, komunikācija galvenokārt iet caur audzēkņiem. Tādas elementāras lietas – zināt cikos treniņš, spēle, ierasties laikā. Puiši ir sapratuši, ka nevar visu laiku paļauties uz vecākiem. Ir jāsāk pieaugt. Sākumā bija grūtāk. Gribās ieiet ģērbtuvē, aiznest to somu. Hokejistam ir savi pienākumi kā uzvesties. Skaidrs, ka vecākiem ir jāupurējas, bez vecāku atbalsta nekas nebūtu.

Ir daļa vecāku, kuri grib uzvaras tagad un tūlīt. No vienas puses viņus var saprast. Viņi veic investīcijas un grib rezultātu. Te tomēr ir darbs ilgtermiņā, galvenais, lai ir manāms progress. Ne vienmēr rezultāts uz tablo parāda to progresu. Ļoti bieži puiši neuzvar spēles, bet es neteiktu, ka viņi tās zaudē. Tā ir daļa no mācību procesa. Un šajā ziņā vecāki to ir sapratuši, ka ir jāuzticas trenerim, sporta skolai.

Novēlu visiem domāt labas domas, darīt labus darbus!